LU Madonas filiāles absolvente Ance Abramova-Krūmiņa ar ģimeni Jāņos pie ķiploku lauka. Foto no personīgā arhīva.

Šoreiz mana sarunu biedrene ir ANCE ABRAMOVA-KRŪMIŅA, Latvijas Universitātes (LU) studiju programmas “Pirmsskolas izglītības skolotājs” Madonas filiāles 2018. gada absolvente, kura, lai arī izvēlējās apgūt skolotājas profesiju, tomēr ir nolēmusi studiju laikā iegūtās zināšanas un pieredzi izmantot citā, tikpat aizraujošā jomā – ģimenes uzņēmējdarbībā. Anci aicināju uz sarunu, lai uzzinātu, kas pamudināja mainīt iepriekš izvēlēto dzīves ceļu, kā iegūtās zināšanas pedagoģijā tiek izmantotas ikdienā un kā viņa pilnveido savu personību, pievēršoties uzņēmējdarbībai.

Ance, pastāstiet par to, kā sirdslieta Jums palīdzēja apgūt pedagoga profesiju un kā Jūsu ikdiena mainījās pēc pedagoģijas programmas absolvēšanas! 

Es mācījos Madonas novada Liezēres pamatskolā un apmeklēju hip hop deju pulciņu. Man šīs dejas tik ļoti patika, ka jau toreiz nolēmu kādreiz būt šo deju skolotāja, un tās pasniegt Liezēres skolas skolēniem. Turpinot mācības Vecpiebalgas vidusskolā, dejoju mūsdienu dejas. Pēc vidusskolas absolvēšanas, turpināju dejot Liezēres pagasta tautas deju kolektīvā, jo dejas joprojām bija mana sirdslieta. Drīz saņēmu uzaicinājumu pasniegt deju nodarbības Liezēres pamatskolā. Lai varētu būt par deju skolotāju, man bija nepieciešama pedagoģiskā izglītība. Par iespēju studēt pedagoģiju Madonā, uzzināju no savas mammas, kura strādā pirmsskolā par skolotāju. Tā es turpināju savu izglītības ceļu.

Studiju diena Madonas filiālē bija sestdiena. Patiesībā tas bija grūti, jo ierasts, ka sestdienai ir jābūt brīvdienai! Studiju dienu vieglāku darīja kursabiedreņu atbalsts un uzmundrinājumi. Spilgti palicis atmiņā, ka mana solabiedrene nāca uz lekcijām pēc naktsmaiņas darbā, un es viņu apbrīnoju par spēju mācīties pēc negulētas nakts. Arī ārpus studiju dienas mēs atbalstījām viena otru, un tas deva enerģiju turpināt studijas.

Studiju laikā un praksē, strādājot pirmsskolā par skolotāju, guvu vērtīgu pieredzi par pedagoga ikdienas darbu un izglītības procesa organizēšanu pirmsskolā, vēl vairāk – atklāju savas stiprās puses un to, kas mani patiesi interesē. Jā, darbs ar bērniem ir aizraujošs, tomēr sapratu, ka pedagoģija nebūs mans aicinājums. Dzīves ceļš ir aizvijies tā, ka patlaban skolā dejas nemācu, bet varbūt kādreiz atkal… (smaida).

Jāteic, ka lekcijās iegūtās zināšanas un atziņas no pētnieciskajiem darbiem, joprojām izmantoju ikdienā, jo esmu mamma divgadīgai meitai. Mācoties augstskolā, es sapratu, ka bērnam mācīšanās notiek katrā ikdienas solī, galvenais ir runāt, rādīt un stāstīt. Piemēram, dodoties pastaigā, savai meitai stāstu par ceļu satiksmes noteikumiem, augiem, dzīvniekiem, laikapstākļiem, gadalaikiem utt… Es, kā pedagogs, stāstījumā spēju integrēt latviešu valodu, matemātiku un citos studiju kursos apgūtās zināšanas.

Jūs mainījāt savas dzīves mērķi – no pedagoga par uzņēmēju. Kas ir tie cilvēki, kas Jūs atbalstījuši šajā ceļā?

Mana mamma vienmēr ir bijusi man dzīves paraugs. Arī tagad man vissvarīgākais ir tieši viņas viedoklis. Viņa ir pirmsskolas skolotāja jau 25 gadus, tāpēc ir izturības, enerģijas un pozitīvisma paraugs. Viņa spēj saskatīt labās lietas pat grūtās situācijās, viņa ir iedvesmojusi mani. Mamma vienmēr ir uzsvērusi, ka svarīgi ir ne tikai mācīties no grāmatām, bet arī no dzīves pieredzes. Lai arī mammas profesija – skolotāja – īsti nekad nav bijis mans sapnis, bet, kā stāstīju, dzīves ceļš mani aizveda uz pedagoģijas studijām.

Tagad Jūs strādājat ģimenes uzņēmumā un nodarbojaties ar ķiploku audzēšanu. Kādi ir Jūsu pienākumi ikdienā?

Ģimenes uzņēmuma izveidošana, patiešām, bija pagrieziena punkts, kas vēl vairāk stiprināja mūsu ģimeni. Pēc pedagoģijas studijām apguvu grāmatveža profesiju un arī strādāju šajā profesijā, bet drīz vien sākās Covid laiks, kad daudz laika pavadījām kopā ar ģimeni. Tētim radās ideja par ķiploku audzēšanu. Tālāk jau spriedām, ko darīt ar izaudzētajiem ķiplokiem. Tā tapa arī ražotne, kur pašu izaudzētie ķiploki tiek pārstrādāti garšvielās un tur arī sākās šis “ķiploku karuselis”, kurā “griežamies” visa ģimene – mamma, tētis, brālis ar sievu, vīrs un mūsu meita Odrija.

Šobrīd mans galvenais pienākums ģimenes uzņēmumā “LANCORI” ir mārketinga jautājumu risināšana – sociālo tīklu un internetveikala administrēšana, komunicēšana ar sadarbības partneriem un klientiem. Tas ir bijis pilnīgs nezināmais, jo nekad iepriekš neesmu nodarbojusies ar komercdarbību un mārketingu.

Droši varu atzīt, ka man ikdienā noteikti noder studiju laikā attīstītais pirmsskolas skolotāja radošums, komunikācijas prasme, laika plānošana, veicamo uzdevumu organizēšana un spēja risināt ikdienas situācijas. Izvēle – strādāt ģimenes uzņēmumā – ļāva man attīstīt arī jaunas prasmes un atklāt sevī jaunas intereses, kas man sniedz prieku un gandarījumu par paveikto.

Pastāstiet, kā Jūs līdzsvarojat darbu ģimenes uzņēmumā ar mājas dzīvi!

Kopš uzņēmuma dibināšanas, mūsu ģimenes galvenā kopīgā aktivitāte ir saistīta ar ķiplokiem – kas nu kurā brīdī ir aktuālākais. Piemēram, šobrīd tā ir ķiploku stādīšana. Vasarā, pēc ražas novākšanas, notiek ķiploku kātu un lakstu griešana, vēlāk – ķiploku šķirošana, apčubināšana katru mīļu dienu. Pēc ražas novākšanas ieplānojam kādu kopīgu izbraucienu tepat pa Latviju – jo te ir tik daudz, ko redzēt un atklāt!

Mūsu ģimene vienmēr ir kopā visos svētkos – dzimšanas un vārda dienās, Ziemassvētkos, Valsts svētkos, Lieldienās un, jo īpaši, Jāņos, jo esmu dzimusi šajos svētkos. Tāpēc es teiktu, ka svētku svinēšana ir mūsu ģimenes tradīcija, jo tos vienmēr svinam kopā.

Ance, kādi ir Jūsu nākotnes sapņi, ņemot vērā, darbu ģimenes uzņēmumā?

Mans ceļojums no pirmsskolas skolotāja līdz uzņēmējai parāda, ka aicinājums dzīvē var mainīties, pašai atklājot vēl neapzinātas spējas un intereses, par ko pirms vairākiem gadiem pat neiedomājos. Es ceru turpināt attīstīt un sniegt ieguldījumu ģimenes uzņēmumā, paplašinot mūsu uzņēmuma atpazīstamību ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās, vienlaikus pildot ģimenes uzņēmuma misiju – veicināt ilgtspējīgu lauksaimniecību Madonas novadā. Vēlos vairāk apgūt zināšanas par mārketingu un uzņēmējdarbību, lai pilnveidotu sevi. Līdzīgi, kā mana mamma ir paraugs man, vēlos rādīt piemēru savai meitai par to, ka personības izaugsme ir nepārtraukta, ka dzīvē intereses var mainīties, ka nav jābaidās no pārmaiņām, ka ir svarīgi darīt to, kas, patiesi, aizrauj.

Madonas filiāles studentiem pašlaik notiek intensīvs lekciju process, prakses atskaites un kvalifikācijas darba izstrādes laiks. Ņemot vērā Jūsu, kā absolventes un uzņēmējas, pieredzi, kāds būtu ieteikums studentiem par to, kā stiprināt imunitāti un enerģiju rudens laikā?

Mans ieteikums studentiem ir šāds: pievērsiet uzmanību veselīgam dzīvesveidam – tagad, rudenī, iekļaujiet uzturā vēl vairāk svaigus dārzeņus, arī ķiplokus, kas stiprina imunitāti, un regulāri nodarbojieties ar tādām fiziskām aktivitātēm, kas sniedz jums prieku. Manuprāt, būtiski ir arī labi atpūsties, lai atjaunotu enerģiju un studiju dienās saglabātu koncentrēšanās spēju. Lai studentiem veiksme un pārliecība, aizstāvot kvalifikācijas darbu!

Ance, Madonas filiāles vārdā, pateicos Jums par dalīšanos pieredzē un vēlu enerģiju, radošumu un veiksmi tupmākajā darbībā!

Dalīties