Kā mīlestība pret bērniem mainīja dzīvi – AIVIJAS KRIŠĀNES pieredzes stāsts

Aivija, lūdzu, pastāstiet par savu neparasto ceļu uz skolotājas profesiju!

Jāatzīst, ka bērnībā mani nesaistīja pedagoga profesija. Man vairāk patika viss, kas saistīts ar skaistumkopšanu. Esmu beigusi Rīgas Stila un modes profesionālo vidusskolu, iegūstot friziera kvalifikāciju, Barkavas arodvidusskolā ieguvu SPA specialista kvalifikāciju un Ērgļu profesionālajā arodvidusskolā – auklītes kvalifikāciju, papildu apguvu arī manikīres specialitāti. Kādu laiku strādāju par frizieri, bet, kad pasaulē nāca pirmais dēls, es sapratu, ka vēlos mainīt savu nodarbošanos, lai strādātu tikai ar bērniem. Tolaik dēlam sāku gatavot dažādas radošas un izzinošas spēles. Kad sāku mācīties par auklīti un gāju praksē Madonas pilsētas pirmsskolas izglītības iestādē (PII) ”Priedīte”,  mani uzrunāja vadītāja Gita Lancmane, lai turpinu darbu kā skolotāja, un pamudināja uzsākt studijas LU Madonas filiālē pirmsskolas izglītības skolotāja programmā. Gribu viņai pateikt lielu paldies par šo iedrošinājumu, jo tas mainīja manas dzīves ceļu!

Kā Jūs spējāt apvienot studijas, darbu un ģimenes dzīvi?

Manā ģimenē ir trīs pedagogi – mamma – mūzikas skolotāja, vīrs – LU absolvents, mājturības un mājsaimniecības skolotājs un kultūras vēstures skolotājs un māsa – pirmsskolas skolotāja, kura arī absolvēja LU Madonas filiāli.

Kad uzsāku studijas LU Madonas filiālē, man bija tikko piedzimis otrais dēls. Sākumā domāju, kā es visu apvienošu – mācības un tikko piedzimis dēliņš. Bet liels atbalsts studijās bija mans vīrs. Kad es sestdienās apmeklēju lekcijas vai darbadienās mācījos, vīrs, mans lielais palīgs, auklēja bērnus.

Mans studiju kurss bija ļoti jauks un draudzīgs, kursa biedrenes bija gan no Madonas, gan no attālākām vietām – Druvienas, Ļaudonas, Liezēres, Lubānas, Vecpiebalgas. Un tas ir apbrīnojami, ka dažas meitenes katru sestdienu brauca no attālākām vietām, lai studētu Madonā! Mēs viena otru vienmēr atbalstījām. Studijas man ļoti patika, un tas laiks pagāja ātri.

Kāda ir bijusi Jūsu pirmā darba pieredze pirmsskolas iestādē?

Studiju laikā prakses uzdevumus veicu PII “Priedīte”, tur man bija ļoti zinoša un radoša darba vadītāja Sandra Pulkstene, kura šobrīd ir mana kolēģe. No viņas es ļoti daudz mācījos un ieguvu. Viņai par to saku lielu paldies!

Atceros, ka mēs četras kursa biedrenes – Elīna, Mārīte, Linda un es, vienmēr sestdienās satikāmies studijās filiālē, kopā arī pusdienojām un daudz runājām. Tā mums bija tradīcija. Ik pa laikam es sazinos ar savām kursa biedrenēm, bet visbiežāk komunicēju ar Ivetu un Inesi, ar Ivetu esam arī kolēģes.

PII “Priedīte” sāku strādāt pirms pieciem gadiem, kad studēju Universitātes 3. kursā. Šis laiks bija kā izaicinājums – darbs, mājas, ģimene un vēl jāraksta kvalifikācijas darbs. Noslēguma darbu rakstīju vakaros, kad biju atnākusi no darba un bērni bija nolikti gulēt.

Kā iegūtās zināšanas palīdz darbā ar bērniem, ņemot vērā, ka tas prasa arī daudz enerģijas?

Visas iegūtās zināšanas, protams, es izmantoju savā darbā. Un šobrīd es esmu sapratusi, ka citu profesiju es nevēlētos. Jo man vislielāko prieku sagādā darbs bērnudārzā.

Man jautā, vai es nenogurstu darbā visu dienu ar bērniem, un, atnākot mājās, laiks ir jāpavada ar saviem bērniem, es varu teikt – nē! Bērni mani motivē un uzmundrina. Lai arī cik sliktas dienas ir bijušas, paskatoties un bērnu smaidiem vai mīlīgām actiņām, viss sliktais aizmirstas. Man dzīvē bērni ir ļoti svarīgi, jo tā ir mūsu nākotne.

Pastāstiet par Jūsu ģimenes svētku svinēšanas tradīcijām!

Es pati nāku no lielas ģimenes, mēs vienmēr visos svētkos sanākam kopā, lai svinētu svētkus, dziedātu un jautri pavadītu laiku. Visvairāk man patīk, ka varam braukt uz laukiem pie saviem vecākiem Varakļānu novada Murmastienē, kur pati esmu pavadījusi bērnību un jaunību, un tagad tur vasaras pavadu ar saviem bērniem. Laukos es jūtos kā miera ostā, kur varu atpūsties kopā ar ģimeni, kur es gūstu jaunu enerģiju un, protams, tur ir miers, kas cilvēkiem ir visvairāk vajadzīgs.

Brīvo laiku pavadu ar ģimeni vai nu sportojot, vai kopīgos izbraucienos. Tā kā mani bērni ir sportisti, tad arī mēs ar vīru sportojam un esam aktīvi. Vēl man patīk cept dažādas kūkas, pīrāgus, iepriecinot savus puišus. Piemēram, uz valsts svētkiem ar bērniem biežāk gatavojam smilšu cepumus, ko izspiežam Latvijas kontūras formā un dekorējam ar tortes krēmu. Man dēli ir bieži teikuši, cik mēs esam laimīgi, ka tu, mammu, mums gatavo tik garšīgas kūkas, un mums tās nav jāpērk veikalā! Tas mani priecē.

Es noteikti iesaku izvēlēties studijas LU Madona filiālē, kur var iegūt gan jaunas zināšanas, gan arī draugus. Studiju laiks paskrien ātri. Ja kāds šaubās, vai varēs visu apvienot, tad es varu iedrošināt – visu var, arī es, ar tikko dzimušu zīdainīti, studēju un ieguvu jaunu profesiju – skolotāja. Es topošajiem studentiem un studēt gribētājiem novēlu, nebaidīties un censties sasniegt savus mērķus!

Svētki ir laiks, kad vēlamies svinēt un būt kopā, tāpēc vēlos dalīties ar mūsu ģimenes īpašās kūkas – ātrās Napoleona tortes – recepti, kuru pagatavot, gaidot valsts svētkus.

Ātrā Napoleona torte

Sastāvdaļas: 800 g cepumi “Austiņas”. Krēmam: 1l piens, 3 olas, ½ gl. cukura, 6 ēd. k. miltu, 150 g sviesta, mazliet vanilīna.

Gatavošana. Gatavojam krēmu: visus krēma produktus labi sakuļ. Liek uz lēnas uguns un silda, kamēr masa paliek bieza un parādās burbuļi. Pievieno 15 g sviesta un labi samaisa. Cepumus “Austiņa” iemērc krēmā un liek kārtās uz trauka apaļā formā. Beigās torti aplej ar atlikušo krēmu un apkaisa ar cepumu drupačām.

Lai labi garšo un sirsnīgi svētki!

LU Madonas filiāles vārdā pateicos, Aivija, par dalīšanos ar iedvesmojošo stāstu un sirsnīgajām atziņām! Novēlu Jums, Jūsu ģimenei un lasītājiem emocijām piepildītus valsts svētkus, baudot gan ģimenes kopābūšanu, gan pašu gatavotus kārumus!