LU Madonas filiāles absolvente REVITA KAULIŅA: bērnu iedvesmota, vēlos uzrakstīt grāmatu

Revita, lūdzu, pastāstiet par izvēli studēt pedagoģiju un, kas mudināja uzsākt studijas skolotāja profesijā!

Nu jau būs pagājuši seši gadi, kopš absolvēju LU Madonas filiāli un ieguvu skolotājas diplomu. Lēmumu studēt pedagoģiju, nepieņemu uzreiz pēc vidusskolas absolvēšanas, bet, apmēram, trīs gadus vēlāk.  Bērni man ir bijuši līdzās jau no bērnības, esmu auklējusi kaimiņu bērnus, pieskatījusi arī citus. Vienmēr ir bijusi sajūta, ka zinu, kā jāstrādā ar bērniem, kā jāveido attiecības ar viņiem. Man nekad nesagādāja grūtības izveidot labu kontaktu ar bērniem un tuvinieki bieži teikuši, ka es ļoti labi saprotos ar bērniem. Šī vēlme strādāt ar bērniem, mani pavadījusi ilgi, un, sakārtojot domas, pieņēmu lēmumu studēt. Izvēlējos studēt LU Madonas filiālē, jo tā bija tuvāk nekā Rīga, un studijas norisinājās neklātienē, katru sestdienu. Izmantoju iespēju nokļūt uz lekcijām, braucot ar augstskolas busiņu, kurš veda pasniedzējus uz lekcijām. Tā arī sākās mans ceļš pedagoģijā.

Kādas bija Jūsu pirmās emocijas, uzsākot studijas pedagoģijā, un kādus izaicinājumus piedzīvojāt studiju laikā?

Atceros, ka, studijas uzsākot, mūsu kursā bija viens puisis. Pirmajā lekcijā, kas bija mājturības metodika, mums vajadzēja praktiski darboties ar dziju. Pēc šīs lekcijas, puisis pameta studijas, iespējams, saprotot, ka pedagoģija viņam nav piemērota. Tā mēs palikām tikai meitenes, studiju laikā tikām iesauktas par “mailītēm”, bet mūsu grupas vecākā Žanna tika iesaukta par “haizivi”, jo viņa uzņēmās organizatoriskos pienākumus kā kursa vecākā.   

Studiju process bija ļoti interesants un radošs,  ļoti daudz strādājām praktiski. Docētāji uzdeva  mājasdarbus, kas prasīja radošu pieeju, un, kopumā, visus uzdotos darbus paveicu veiksmīgi. Atmiņā ir palikušas lekcijas sporta metodikā, kurās darbojāmies ārpus telpām, iejutāmies bērna lomā un spēlējāmies ar lapām, gājām rotaļās, spēlējām spēles. Tas bija aizraujoši! Visas praktiskās nodarbības, kurās varēja izpausties radoši, bija man visinteresantākās. Laiks vienmēr paskrēja ātri, kad radošajās nodarbībās strādājām grupās vai pāros.

Protams, bija arī brīži, kad  šķita, ka neko nesaprotu, nekas neizdodas no iecerētā, ka gribu padoties, taču, kolīdz paralēli studijām sāku strādāt pirmsskolā par skolotāju, studiju procesā apgūtais kļuva saprotamāks, bija vieglāk izprast darbu ar bērniem un bija vienkāršāk izpildīt uzdotos mājasdarbus. Praksē sāku iegūt dziļāku izpratni, bija vieglāk tikt galā ar uzdevumiem. Vienlaikus, pirmsskolā sastapos arī ar dažādām situācijām, piemēram, pielietot dažādas pieejas nodarbību plānošanā, sastapos ar atšķirīgu bērnu uzvedību, veidoju attiecības ar bērnu vecākiem, cenšoties noteikt robežas u. c. ikdienā risināmiem praktiskiem jautājumiem. Tagad to atceroties, šķiet, ka biju zaļš gurķis, kurai vajadzēja būt pārliecinātai par to, ko daru, lai nodarbībās bērni mani uztvertu un klausītos, lai bērniem un vecākiem nerastos šaubas. Tā bija vērtīga pieredze, no kuras secināju, ka sākotnēji man trūka pārliecības par to, ko daru. Ar smaidu atceros, ka biju ļoti centīga studente, dažreiz pārcentos – gatavoju spēles, griezu trafaretas un veidoju darba lapas līdz pat asarām un lvēlai naktij. Vīrs man palīdzēja, griežot zvēriņus un dārzeņus, lai es varētu sagatavot visu savlaicīgi, doties pie miera un atpūsties. Paldies viņam par palīdzību! Tagad atskatos ar smaidu - vīrietim esmu likusi griezt zvēriņus un dārzeņus (smaida).

Ikdienā ģimenē svinam tradicionālos latviešu svētkus, taču mazāk zināju par Mārtiņdienu un Meteņiem. Darbs pirmsskolā atgādināja par šiem svētkiem, un esmu priecīga, ka varēju izzināt un turpināt latviešu tradīcijas, ko bērnībā svinējām ģimenē. Latviešu tautas svētki ir mūsu vērtības, kas jāsaglabā un jānodod nākamajām paaudzēm.

Jums ir vēl kāds īpašs stāsts par sapni ...

Pirmsskolā nostrādāju piecus gadus, sagatavojot bērnus skolai, aizvedot vienu grupu līdz izlaidumam. Šie bērni man bija īpaši – viņi, protams, darīja arī blēņas, kā tas bieži notiek bērnu vidū. Ar šo grupu strādāju, sākot no viņu trīs gadu vecuma. Atceros, ka vienmēr, liekot viņus gulēt, jautāju, vai vēlas klausīties pasaku vai stāstu. Lielākoties atbilde bija: stāstu, un šis stāsts bija no manas dzīves, par manu tēti Valdi. Sākotnēji bērniem stāstīju cik grūti Valdim tikt galā ar dārza iemītniekiem, kas posta vai apēd dārzā stādīto, par to, kā Valdis cīnās ar gliemežiem, Kolorado vabolēm, kurmjiem, zemes žurkām, stirnām, putniem, kas apēd ķiršus. Bērni līdz pat izlaidumam nenojauta, kas ir Valdis, jo es to turēju noslēpumā. Reiz es uzdevu viņiem uzdevumu - uzzīmēt, viņuprāt, kāds Valdis izskatās. Izlaiduma dienā viņi uzzināja, kas ir Valdis un kāds viņš izskatās. Esmu patīkami pārsteigta, ka šie bērni, kuriem jau ir 12 gadi, vēl aizvien atceras šo stāstu. Tā ir patiesi vērtīga dāvana arī manam tētim. Ja es nebūtu strādājusi pirmsskolā, šis stāsts par Valdi nebūtu tapis. Iedvesmota no bērniem, vēlos uzrakstīt grāmatu par Valdi.

Kas ietekmēja jūsu dzīves ceļu un kādas pārmaiņas notika?

Vienmēr esmu meklējusi savu īsto ceļu dzīvē, jo man ir sajūta, ka jāizdara vēl kaut kas nozīmīgs. Tāpēc, lai cik dīvaini tas neskanētu, esmu pateicīga Covid laikam, jo tas manā dzīvē nesa pārmaiņas. Es pieņēmu lēmumu aiziet no pirmsskolas, jo sajutu, ka esmu izpildījusi šo misiju. Sākotnēji šķita, ka skolotājas darbā nesaņemu pietiekamu atgriezenisko saiti, taču, kad bērnu vecāki un kolēģi izteica nožēlu par manu aiziešanu no pedagoga darba, sapratu, ka esmu veikusi nozīmīgu darbu. Tagad atskatoties, esmu sapratusi, ka pārlieku daudz sevi atdevu darbam, tā, no sirds, tāpēc es izdegu. Pirmsskolā strādājot, bija ļoti daudz skaistu un jautru brīžu un tā ir bijusi brīnišķīga pieredze. Ja man vajadzētu atgriezties pirmsskolā, es strādātu citādi, atrastu līdzsvaru un vairāk sargātu sevi. Nekad nesaki, nekad!, un es nesaku, ka nekad vairs nestrādāšu pirmsskolā. Kas to zina, dzīvē var notikt visādi. Bet šobrīd man ir sajūta, ka man vēl nav īstais laiks atgriezties pirmsskolā.

Jūsu ceļojums no pirmsskolas skolotājas līdz masierei un pirtniecei ir ļoti interesants. Kā pirts tradīcijas ir mainījušas Jūsu skatījumu un attiecības ar cilvēkiem?

Vienas durvis aizveras, bet citas atveras. Pirms divpadsmit gadiem ieguvu masiera profesiju, un šobrīd, pēc Pirts skolas absolvēšanas, turpinu apgūt pirts meistara kvalifikāciju. Esmu pārliecināta, ka pirts procedūras ir lielisks papildinājums ķermeņa masāžai, jo palīdz uzlabot ķermeņa atslābināšanu un veselību. Pirmsskolas skolotājas ceļš, ko iesāku pirms daudziem gadiem, tagad savijas ar manu jauno kaislību – pirts procedūrām, ko sniedzu gan savā pirtiņā Pirtiņa pie Pērles Aizkrauklē, gan piedāvāju izbraukumus uz citām pirtiņām un darbojos Lielvārdē Labo sajūtu mājā. Kamēr manī būs sajūta, ka man ir jādara vēl kaut kas, es iešu un darīšu tālāk.

Kādreiz domāju, ka pirtiņā iet tikai, lai pasildītos, nomazgāties un nopērtos, bet, izrādās, ka pirtī iešana ir ļoti padziļināts dziedināšanas process. Pirts skola man pavēra skatījumu uz pilnīgi citu pasauli, caur mācību procesu es dziedināju savas traumas, mācījos ieklausīties un sadzirdēt sevi. Tā nav tikai pirts, tas ir kaut kas vairāk, gan pirts gariņš, augi, skrubji, slotiņas, smaržās, skaņas, gan labsajūta. Caur pirti mēs varam sakārtot ļoti daudz procesus, saprast, kas traucē dzīvē, kā notikumus varētu mainīt. Vēl pirms diviem gadiem, es nebūtu domājusi, ka sēdēšu pļavā lasīšu ārstniecības augus, siešu slotas un biškrēsliņu pindes. Daba mani vienmēr ir saukusi, tikai nemācēju tajā ieklausīties. Bet tagad, ir savādāk - daba pati mani sauc, ielecu mašīnā un esmu ar groziņu mežā vai pļavā. Daba dziedina, tā uzklausa, nenosoda un dod šo brīvības sajūtu, mums jābūt pateicīgiem par šo skaistumu, kas ir apkārt - tik daudz zaļuma, koku, puķu, tik daudz dzīvības!

Šobrīd mans dzīves mērķis ir sniegt cilvēkiem labsajūtu, palīdzēt justies labāk, un šajā procesā ir svarīgi, lai otrs to vēlās, vēlas manīt kaut ko savā dzīvē, apzinās, ka ir notikumi, kas traucē virzīties uz priekšu. Es neesmu burve, bet es varu būt kā starpnieks, kas vada šo procesu.

Revita, kas palīdz Jums rast mieru, līdzsvaru un dzīvesprieku?

Brīvajā laikā dodos pārgājienā gan viena, gan ar draugiem. Iešana ir veids kā es uzlādējos, kā es varu saplūst ar dabu un gūt pilnīgu mieru. Pirms dažiem gadiem, man bija iespēja piedalīties kā skolotājai bērnu nometnē, kur tika organizēta piedzīvojumiem bagāta programma: pārgājieni, laivošana, sarunas pie ugunskura, ēdiena gatavošana, naktsmītnes iekārtošana un gulēšana zem klajām debesīm. Pēc šīs nometnes sapratu: jā!, es vēlos organizēt pārgājienus bērniem!  Biju vadījusi nodarbības nometnēs, kur iegūtā pedagoģiskā izglītība noteikti ir noderējusi. Tagad, strādāju Montesorī skoliņā par dabas dienas skolotāju un trešdienās, kas ir Meža diena, ar bērniem dodamies dabā, pētām un izzinām apkārtējo vidi. Apbrīnoju šos drosmīgos bērnus, kuri iet visur, kur viņus ved, to, ka viņi ir zinātkāri un vēlās visu noskaidrot. Viņi var noiet pat septiņus kilometrus! Priecājos par šo iespēju būt dabā, strādāt ar bērniem un par to saņemt atalgojumu. Teiciens: Izvēlies darbu, ko mīli, un tev nekad nebūs jāstrādā!, noteikti, attiecas uz mani, jo daru darbu, kas sniedz gandarījumu un es zinu, ka eju pa pareizo ceļu, tieši tur, kur man ir jānonāk.

Ko Jūs vēlētos teikt stāstījuma noslēgumā?

Pedagoģija ir svarīga daļa no manas dzīves, jo bērni būs apkārt, un tas mani iedvesmo. Man ir daudz, ko viņiem mācīt.  Vienmēr esmu teikusi un ticējusi, ka dzīvē viss notiek ar kādu noteiktu mērķi un katrs pavediens aizved pie nākamā. Augstskolas laiks paskrēja vēja spārniem, ik pa laikam parunājam ar kādu kursa biedreni, bet, diemžēl, pēc augstskolas absolvēšanas, neesam tikušās. Bet arī tas nekas! Viss plūst un mainās, visa dzīve ir nepārtraukta kustība. Dzīve ir brīnišķīga! Izmantosim dzīves sniegtās iespējas, darīsim to, kas sagādā prieku, uzdrīkstēsimies un, vienkārši, mīlēsim dzīvi!

Revita, LU Madonas filiāles vārdā, liels paldies par iespēju iepazīt Jūsu pieredzi! Stāstījums ir vērtīgs atgādinājums mums visiem par labsajūtu un mieru, kas rodas, dzīvojot saskaņā ar sevi un dabu. Jānovēl satikšanās prieks kursabiedru salidojumā un skaisti grāmatas atvēršanas svētki!