Akadēmiskais centrs
Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Personvārdu datu bāzē teikts, ka vārds Ilzīte Latvijā ir dots 182 personām. Jūsu vārda izvēle ir ļoti interesanta…
Par savu vārdu varu būt pateicīga tētim. Kad piedzimu, vecākiem bija doma man dot vārdu Ilze. Tētim, saņemot manu dzimšanas apliecību, darbiniece jautājusi: "Kā sauksiet bērniņu?" uz ko tētis sirsnībā atbildēja: "Ilzīte." Tā arī mans vārds Ilzīte, tika ierakstīts dokumentos un no nejaušības kļuva par manas personības un dzīves daļu, kas mani atšķir no citiem un piešķir īpašu pievilcību.
Jūsu profesionālais ceļš ir bijis kā mozaīka, aizvedis līdz darbam pirmsskolā un studijām augstskolā. Padalieties ar šo pieredzi!
Esmu dzimusi Gulbenē. Dzīves lielāko daļu dzīvoju Gulbenes novada Daukstu pagasta Staru ciemā. Lai gan bērnībā sapņoju kļūt par bērnudārza audzinātāju, tomēr pēc Gulbenes astoņgadīgās skolas absolvēšanas šo sapni uzreiz neīstenoju. Dzīvojot laukos pie vecmammas, man bija mīļi visi dzīvnieki: suns, vistas, aitas un govis, patika samīļot mazos jēriņus un teliņus, zīdīt ar pudelīti, dot vitamīnus. Tāpēc es devos mācīties uz Smiltenes Lauksaimniecības tehnikumu, kur ieguvu veterinārā feldšera diplomu. Pēc tehnikuma absolvēšanas strādāju zemnieku saimniecībā, tad 12 gadus veterinārajā aptiekā par pārdevēju. Esmu strādājusi AS “Valmiera Glass” un guvusi pieredzi kā diegu pārstrādes operatore. Rūpnīcā sapratu, ka darbs nakts maiņās nav viegls un nolēmu meklēt citu darbu.
Skatoties darba piedāvājumus, pamanīju sludinājumu par izglītojamā asistenta vakanci Gulbenes PII ”Auseklītis”. Pieteicos, tiku pieņemta darbā un nostrādāju gadu par asistenti, tad iestādes vadītāja mani mudināja uzsākt studijas pedagoģijā un strādāt par skolotāju. Tā es pieteicos studijām programmā “Pirmsskolas skolotājs” LU Madonas filiālē, jo tā ir manai dzīvesvietai tuvākā filiāle. Atceros, ka sajutos gandarīta, jo varēju īstenot savu bērnības sapni. Patlaban strādāju par skolotāju 2–3 gadus veciem bērniem. Pagājušajā mācību gadā jau strādāju ar šiem mazuļiem un šogad ar interesi novēroju, kā bērni attīstās, kā viņi pakāpeniski apgūst valodu un sāk izteikt savas domas, veidojot teikumus un izpratni par pasauli. Man patīk strādāt ar bērniem, jo īpaši, piedzīvot tos mazos un sirsnīgos brīžus, ko ikdienā viņi sniedz!
Uzsākot studijas, es zināju, ka sestdienas būs lekciju dienas un brīvā laika būs mazāk nekā iepriekš. Man nesagādā grūtības celties un mērot ceļu uz Madonu un vakarpusē – atpakaļ. Turpināt mācīties ir interesanti, tomēr ir brīži, kad apjomīgāki studiju darbi rada spriedzi un rodas bažas par to, kā visus darbus paspēšu paveikt noteiktajā termiņā.
Kā Jūs bagātiniet savu ikdienu?
Brīvo laiku pavadu kopā ar ģimeni, meitu, kurai ir 28 gadi un 19 gadus veco dēlu, kurš uzsācis studijas Rīgas Tehniskajā universitātē. Vasarās ar vīru dodamies ceļojumos. Šovasar apceļojām Latviju – bijām Liepājā un Kuldīgā. Cēsīs, Ruckas muižā, apmeklējām skaistu multimediālo izstādi “Manas iedvesmas dārzi”.
Brīvos brīžos patīk adīt zeķes. Esmu izmēģinājusi arī aušanas prasmes. Mana krustmāte, Dzidra Krukovska, ir Tautas daiļamata meistare. Viņa darbojās Gulbenes Tauta lietišķās mākslas studijā “Sagša”, mājās bija stelles, un, tur ciemojoties, man patika vērot, kā viņa auž, kā izveidojas raksts. Krustmāte arī man ļāva pamēģināt aust. Tolaik Daukstu pagastā sarosījās darbīgas sievietes un ar pagasta atbalstu izveidoja amatu māju “Rožceliņš”. Tur es turpināju apgūt aušanas iemaņas: audekla šķērēšanu un uzlikšanu uz stellēm. Tad sekoja pats atbildīgākais darbs – savērt diegus nītīs pareizā secībā –, lai aužot, veidotos raksts, tad savērt šķietā, beigās atlika piesiet diegu galus. Pēc paveiktā vēl aust nevarēju, jo bija jāpiesien paminas, kas ir nozīmīga darbība, lai veiksmīgi noritētu tālākais aušanas process.
Amatu mājā es darbojos trīs gadus un uzaudu lina auduma dvieļus, galdautus, lupatu grīdas celiņus, lielo vilnas segu un arī tautiskos Lizuma brunčus. Krustmāte auda arī jostas, un arī es vēlējos iemācīties aust jostas. Viņa iedeva man vienkāršākas jostas rakstu. Amatu mājas vadītāja man mācīja, kā pēc uzzīmētā raksta ielasīt diegus, lai jostā veidotos raksts. Sākumā negāja viegli, bet, kad sapratu, kā tas darāms, tad aušana izdevās. Izmēģināju aust Lielvārdes jostu. Pirms aušanas man tika iedota grāmata par šīs jostas aušanu. Es noaudu piecas Lielvārdes jostas un katras jostas aušana manī radīja atšķirīgas sajūtas. Mani šī darbošanās nomierināja, radīja tīkamas sajūtas, zuda laika izjūta. Aušana ir kā meditācija – aud un redzi, kā veidojas raksti.
Jūsu fotografētie saullēkti ir izlikti izstādē. Kā radās iespēja tos izstādīt?
Man ir tuvs dabas skaistums. Bērnībā patika bieži skatīties debesīs un vērot gubu mākoņus, saskatīt dažādus tēlus un zīmējumus. Man patika skaistie ziemas skati: sarma koku zaros, saule un sudrabotais, dimanta vizulīšiem vizuļojošais sniegs. Šādos brīžos iztēlojos, ka esmu pasakā. No rītiem mostos agri, kad aust saule. Vasaras sākumā sāku vērot saullēktus. Interesanti bija salīdzināt, kā atšķiras krāsas, saulei austot. Lai šis skaistums paliktu ilgāk atmiņā, sāku to iemūžināt ar tālruņa kameras palīdzību – ar maziem mirkļa intervāliem fotografēju saules uznāciena deju. Tad domāju – kā šos attēlus savietot kopā? Radās saullēktu bilžu kolāžas.
Vasaras nogalē devos uz Daukstu pagasta bibliotēku, kur bibliotekāre lūdza uz liela formāta lapas uzrakstīt kādu teikumu, lai veidotu apmeklētāju kopīgi radīto dzejoli. Es centos atrunāties, ka neesmu rakstītāja. Bibliotekāre bija neatlaidīga, līdz piekritu uzrakstīt teikumu par saullēktiem un miglā tītiem rītiem. Parādīju bibliotekārei fotografētās saullēkta fotogrāfiju kolāžas, un viņa bija sajūsmināta par tām, lūdza man piekrist bibliotēkā izlikt bildes apskatei apmeklētājiem. Tā novembrī manu fotogrāfiju izstāde bija apskatāma pagasta bibliotēkā, ko apmeklētāji esot skatījušies ar interesi. Decembrī mana izstāde būs skatāma Gulbenes novada sociālās aprūpes centrā “Dzērves”.
Adventa laikā, mēs vairāk pievēršamies pārdomām un cerībām. Kāds būtu Jūsu vēlējums šim laikam?
Sava kursa biedrenēm, trešā kursa studentēm, filiāles vadītājai un kolēģiem "Auseklītī" novēlu, lai katra diena ir piepildīta ar iedvesmu un pozitīvu enerģiju! Saglabājiet ticību saviem sapņiem! Veiksmi un prieku katrā solī!
Madonas filiāles vārdā saku Jums, Ilzīte, paldies par šo jauko sarunu! Svētku gaidīšanas laikā novēlu, lai sapņi piepildās, sniedz prieku un piepildījumu!
 īsā cikla profesionālās augstākās izglītības studiju programmas “Pirmsskolas skolotājs” Madonas filiāles 2. kursa studentes un Gulbenes 3. pirmsskolas izglītības iestādes (PII) “Auseklītis” skolotājas, ceļš līdz sapņu profesijai sākās ar mīlestību pret dzīvi laukos, gājis cauri dažādām profesijām, līdz aizvedis pie sirdslietas un aicinājuma – darba ar bērniem. Šajā stāstījumā uzzināsiet arī par radīšanas prieku un aizraušanos ar rokdarbiem un to, kā fotogrāfijas izstādē atspoguļo Ilzītes pasaules redzējumu. Aicinām iepazīties!){kind=link}