Absolvente IEVA VILNĪTE: Viss ir iespējams, ja vien pats to vēlas un notic saviem spēkiem!

Ieva, Jūsu dzimtā puse ir Salacgrīva, bet 2017. gadā absolvējāt LU Madonas filiāli, iegūstot skolotāja kvalifikāciju, Jūs esat izveidojusi bērnu trio un kvartetu. Lūdzu pastāstiet par savu ceļu un to, kā Jums izdodas savienot divas pasaules – izglītību un mūziku!

Mūzikai manā dzīvē vienmēr ir bijusi liela nozīme un, jau kopš agras bērnības, atceros sevi dziedam. Ģimenes svētkos vienmēr dziedājām, pie vecmāmiņām klausījos skaņuplates un dziedāju līdzi. Man ir dota brīnišķīga dāvana – spēja spēlēt mūzikas instrumentus pēc dzirdes. Salacgrīvas mūzikas skolā apguvu klavierspēli, pēc tam, absolvēju arī saksofona klasi. Skolas gados un arī vēlāk, dziedāju dažādos koros un spēlēju pūtēju orķestrī “Enkurs”.

Madonas novada Ērgļu pusē esmu kopš 2003. gada un aptuveni 20 gadus strādāju ar bērniem, mācot dziedāšanu un klavierspēli. Darbojoties šajā jomā, sajutu vēlmi pēc pedagoģiskās izglītības un iestājos LU Madonas filiālē. Man bija ērti studēt Madonā, jo tas ir salīdzinoši tuvu Ērgļiem un lekciju diena bija sestdienās. Jāsaka, ka viegli nebija, jo manā ikdienā ir daudz pienākumu. Bija mazliet grūti apvienot ar pamatdarbu, ģimeni, muzicēšanu un koncertiem. Tā kā man ļoti patīk darbu paveikt teicami, tāpēc, dažbrīd, tas vēl vairāk palielināja slodzi.

Studējot pedagoģiju Madonas filiālē, ar prieku atceros lekcijas un tikšanos ar kursabiedrēm. Īpaši patika profesores Annas Līdumas lekcijas, un viņu uzrunāju vadīt manu kvalifikācijas darbu. Ļoti patika arī praktiskās nodarbības. Studiju prakses laikā Ērgļu pirmsskolas izglītības iestādē (PII) “Pienenīte”, man bija viegli strādāt, jo daudzi bērni mani pazina un sauca mīļvārdiņā – Ieviņa.

Pēc Madonas filiāles absolvēšanas, man piedāvāja muzikālās skolotājas amatu Vestienas PII. Darbs ar bērniem man patika, jo bija jāpielieto radošums, piemēram, kopā ar kolēģiem izdomājām mēneša tēmas un tās veiksmīgi realizēju savās nodarbībās, kopā ar bērniem pārģērbāmies dažādos tēlos, veidojām orķestrus, dejojām. Protams, visas šīs aktivitātes notika mūzikas vai dziesmu pavadījumā. Bija tik aizraujoši veidot pasākumus, dažbrīd realizējām vistrakākās idejas! Paldies Vestienas PII toreizējai vadītājai Lāsmai Vītolai par jauko laiku pirmskolā! Diemžēl, slodzes dēļ, darbu pirmskolā šobrīd neturpinu.

Kādas īpašības, Jūsuprāt, padara skolotājus veiksmīgus un iedvesmojošus? Kādas ir galvenās atziņas, ko esat guvusi, strādājot ar bērniem?

Mans uzskats vienmēr ir bijis, ka jebkurš var dziedāt. Un ir tik interesanti vērot, kā no maza “pumpuriņa”, kurš nespēj noturēt melodiju, izveidojas skaists “zieds”. Man vienmēr vislielākais izaicinājums ir bijis strādāt ar tiem bērniem, kuriem uzreiz nepadodas. Būtiska ir motivācija. Motivēt, ka viss izdosies. Motivēt, noticēt saviem spēkiem. Vajag tikai gribēt! Un tad jau pamazām, pamazām - viss izdosies!

Man patīk pieņemt dažādus izaicinājumus. Vienmēr iekšā sēž mazais velniņš, kurš grib pārliecināties vai tikšu ar visu galā. Šajā gadā Ērgļu teātris uzveda leļļu teātra izrādi “Sniega karaliene”. Man tika uzticētas trīs lomas. Lelles bija milzīgas un tās noturēt bija liels izaicinājums.

Pedagogam ir ļoti liela nozīme. Kā jau iepriekš teicu, pedagogam ir jābūt motivatoram. Viņam ir jābūt tam, kas mudinās bērnu darīt lielas lietas. Viss ir iespējams, ja vien pats to vēlas un notic saviem spēkiem!

Saviem audzēkņiem jau no mazām dienām mācu arī skatuves pieredzi, mākslu uzstāties. Pēc koncertiem ar bērniem pārrunājam notikušo un sajūtas, jo ir svarīgi bērnos radīt drošības sajūtu un uzticēšanos.

Jūs vadāt ievērojamu Latvijas mūziķu brāļu Jurjānu dzimtas memoriālo muzeju “Meņģeļi” Ērgļu pusē, kas ir īpaši gleznaina un iedvesmojoša vieta. Pastāstiet par to!

Mana radošā vieta noteikti ir Meņģeļi, jo tie ir skaisti jebkurā gadalaikā. Uzkāpjot Meņģeļu kalnā, paveras brīnišķīgs skats uz Pulgošņa ezeru. Šī vieta man ir iedvesmas un spēka avots. Protams, tik dabas skaistā vietā kā Meņģeļi, arī pats kļūsti vēl radošāks. Esmu pat sākusi komponēt! Mana komponēšanas mūza atnāca Covid pandēmijas laikā.

20 gadu laikā, kopš vadu Brāļu Jurjānu memoriālo muzeju “Meņģeļi”, daudzas lietas ir mainījušās. Gan vide, gan apmeklētājs. Ir ienācis internets un dažādas tehnoloģijas, bet Meņģeļos mēģinu saglabāt tādu vidi, kāda aptuveni bijusi laikā, kad šeit dzīvoja Jurjāni. Tas drīzumā būs retums.

Pedagoģiskā izglītība ļoti noder darbā ne tikai ar skolēniem un bērniem, bet arī pieaugušajiem. Muzejniekam jābūt ļoti radošam - sākot no naglas iedzīšanai līdz pat lielu pasākumu organizēšanai, un vēl, ir jāspēj pielāgoties ikvienam apmeklētājam. Pedagoģiskā izglītība palīdz saglabāt mieru, būt radošai pat visdažādākajās situācijās.

Ikdienā manā dzīvē ir ļoti daudz bērnu dziesmas, tāpēc labprāt apmeklēju koncertus un teātrus arī kā skatītāja. Man sirdij tuva ir Raimonda Paula mūzika, Intara Busuļa un Dona dziedājums. Reizēm paklausos klasisko mūziku.

Ikdienas dzīvē man visapkārt ir mūzika, tāpēc īpaši novērtēju klusumu. Mājās bieži man neskan nekas. Man patīk pastaigas, kur ieklausos dabas skaņās. Klusumā reizēm rodas vislabākās domas. Man patīk uzkāpt Meņģeļu kalnā un koklēt. Kokles skaņai arī ir sava maģija.

Es domāju, ka visas šīs jomas lieliski papildina viena otru. Tā ir priekšrocība, ka esmu muzikāla. Tradicionāli grupu ekskursijās apmeklētāji spēlē Andreja Jurjāna klavieres un dzied. Ja grupā pianistu nav, tad spēlēju es un dziedam visi kopā. Esmu piedzīvojusi brīnišķīgas izjūtas un asaras cilvēku acīs. Šādi mirkļi man mūžam paliks sirdī.

Bieži muzeja pasākumos piedalās arī mani audzēkņi un ansambļi, tādā veidā padarot muzeja dzīvi piepildītu ar mūziku. Muzeja izglītojošajās programmās piedāvājam veidot orķestri un, izmantojot mūzikas instrumentus, radīt dažādus muzikālos notikumus, iepazīt mūzikas instrumentus.

Muzejs nav tikai izglītojoša institūcija, tas ir arī radošuma avots. Ja mākslinieks vai rakstnieks, atnākot uz muzeju, iedvesmojas jauna darba tapšanai, arī šajā gadījumā muzejs ir izpildījis savu misiju. Muzejs veicina radošumu, pastāstot, ko glabā, kādos laikos priekšmets radies, kā iegūts un kādu stāstu nes. Šovasar muzejā ieradās kāda ģimene, kura pēdējo reizi Meņģeļus apmeklējusi pirms 14 gadiem. Toreiz viņu dēlam esot bijuši 6 gadi un viņam, muzeja apmeklējuma laikā, klētiņā esot atļauts iepūst kādā no pūšamajiem mūzikas instrumentiem. Es toreiz puisim esot teikusi: “Ar tādu talantu noteikti jāiet mūzikas skolā!” Puika esot paklausījis, iestājies mūzikas skolā un veiksmīgi pabeidzis saksofona klasi. Šādi ekskursantu stāsti un tikšanās ļoti iedvesmo.

Izglītošanas process notiek arī pasākumos. Jau tradicionāli, katru gadu Meņģeļos tiek svinēti vasaras Saulstāvji, kur pulcējas arī ģimenes ar bērniem. Visi kopā dziedam dziesmas, ejam rotaļās, spēlējam mūzikas instrumentus, aizdedzam pūdeli un ugunskuru. Ir novērots, ka daudzām ģimenēm ir svarīgi saviem bērniem parādīt latviskās tradīcijas.

Ziemassvētki ir īpašs laiks, un Jūsu Vārda diena papildina šo noskaņu. Kā Jūs piedzīvojat šos svētkus?

Man ļoti patīk mans vārds. To ieguvu, pateicoties vecmāmiņai. Neskatoties, ka vārda diena ir Ziemassvētkos, manu vārda dienu atceras. Ziemassvētku gaidīšanas laiks ir īpašs, kad no visa ir pa drusciņai – ir laiks gan pārdomām un miera brīžiem, gan ir laiks arī dažādām aktivitātēm. Svētku laikā ar saviem dziedošajiem bērniem noteikti viesošos Ērgļu pansionātā, kur, kopā ar Ziemassvētku vecīti, iepriecināsim seniorus ar siltiem cimdiem un cepurēm.

Ziemassvētkos noteikti būšu kopā ar saviem mīļajiem. Noteikti būs izpušķota eglīte, svētku vakariņas, spēles un, mēs dziedāsim dziesmas.

Kāds būtu Jūsu vēlējums lasītājiem, gaidot svētkus?

Šajā svētku skriešanas drudzī, atrast mieru un laiku saviem līdzcilvēkiem. Izdarīt kādu labu darbu, iepriecināt kādu noskumušo. Un, šos labos darbus, turpināt arī visa nākamā gada laikā. Lai visiem laba veselība!

Ieva, LU Madonas filiāles vārdā, pateicos Jums par veltīto laiku stāstījumam! Ļaujiet vēlēt mierīgu Ziemassvētku laiku un sirsnīgu Vārda dienu!