LU konference
Vita, pastāstiet par savu ceļu uz skolotāja profesiju!
Pirms sāku strādāt par pirmsskolas pedagogu, biju manikīra, pedikīra speciāliste. Vienīgā saikne ar pedagoga profesiju bija darbs Profesionālajā skaistuma skolā, kur apmācīju jaunos nagu kopšanas speciālistus. Kad dzīve pirmo reizi piedāvāja iespēju strādāt bērnudārzā, nobijos no lielās atbildības un nolēmu atteikties. Tomēr, kad piedāvāja otro reizi, es pieņēmu lēmumu mēģināt. Līdz ar darbu pirmsskolā, uzsāku studijas salīdzinoši netālu no mājām – LU Cēsu filiālē, jo Madonas filiālē nebija ziemas uzņemšanas. Tomēr sapratu, ka studijas darba dienā būs sarežģīti apvienot ar darbu pirmsskolā, tāpēc tā paša studiju gada rudenī pārnācu studēt uz Madonas filiāli, kur lekcijas notiek sestdienās.
Kas ir Jūsu tuvākie palīgi mājās?
Mans lielākais atbalsts studiju laikā ir mana ģimene, īpaši vīrs. Liels viņam paldies! Mana dzīve savijās tā, ka esmu gan studente, gan māmiņa bērna kopšanas atvaļinājumā. Šo savienot nav viegls uzdevums, jo studiju laikā daudz ir jāstudē patstāvīgi mājās. Zīdainis prasa arī ļoti daudz mana laika un uzmanības. Bieži mācos naktīs, kad ģimene ir devusies pie miera un mājās valda klusums. Sestdienās, kad notiek klātienes lekcijas Madonā, vīrs paliek mājās ar bērniem, lai es varu doties uz augstskolu.
Kas palīdz veidot pozitīvu un atbalstošu darba vidi?
Pirmsskola “Pienenīte”, kurā strādāju par skolotāju, atrodas netālu no manām mājām. Lai arī šī ir lauku teritorija, mēs augam un attīstāmies. Pavisam nesen mūsu iestādei tika veikti energoefektivitātes uzlabošanas darbi. Ieguvām arī jaunu vizuālo izskatu gan no ārienes, gan iekštelpās. Varam lepoties arī ar gaišajām un siltajām telpām, plašo pasākumu zāli. Mums ir moderni rotaļu laukumiņi, ir izbūvētas āra klases, kas nodarbības ļauj īstenot āra vidē. Noteikti varu uzslavēt arī savas kolēģes un iestādes vadītāju, – gan kā pedagogi viņas ir kompetentas savā jomā, gan kā kolēģes man, jaunajai skolotājai, sniedz ļoti lielu atbalstu un palīdzību, ja rodas kādi jautājumi.
Kas Jums ir vislielākais ieguvums, strādājot ar bērniem?
Kopš uzsāku studijas, uz bērnu izglītību un pedagoga darbu skatos citādāk. Saprotu, cik daudz darba un mīlestības, rūpju un atbildības prasa mazo pilsoņu izglītošana. Lielāko iedvesmu un gandarījumu sniedz tas, ka redzu sava darba rezultātu, redzu, kā bērni aug un iepazīst pasauli, izmantojot manis sniegtās zināšanas. Jāpiemin arī tie mīļuma brīži, kad pie manis pienāk, samīļo, pasniedz pašu gatavotu kartīti vai zīmējumu. Strādājot par pirmsskolas pedagogu, dažreiz ir jābūt arī kā mammai šiem bērniem, jānoslauka deguns vai jāapmīļo, ja kādam paliek skumji.
Kas jūs visvairāk iedvesmo un sniedz gandarījumu brīvajā laikā! Jūsu vaļasprieks ir visai interesants!
Mana aizraušanās un atslodze no ikdienas ir makšķerēšana, laiks, ko varu pavadīt mierā pie dabas. Vasarās kopā ar ģimeni dodamies uz vairākām dienām makšķerēt. Tad nakšņojam teltī, ēst gatavojam uz ugunskura. Šis ir tāds sava veida izaicinājums, būt prom no civilizācijas, bez tiešiem sakariem. Man sirdij tuvāka ir ziemas zemledus makšķerēšana. Šo procesu nedaudz varētu salīdzināt ar pedagoga darbu, jo gan makšķerējot, gan izglītojot bērnus, vajadzīga ļoti liela pacietība un koncentrēšanās. Ir jāiegulda ļoti liels darbs, lai redzētu sava darba augļus.
Es zivis tikai makšķerēju un ēdu. Gan tīrīšana, gan gatavošana ir vīra ziņā. Viņam ļoti patīk eksperimentēt virtuvē, kaut ko gatavot, un jāsaka, ka viņam tas ļoti labi padodas! Lielā meita parasti nevar sagaidīt, kad tētis pagatavos viņa īpašās ikru pankūkas.
Sarunā Jūs minējāt, ka esat atradusi savu īsto vietu un esat gatava turpināt attīstīt sevi arī pēc studijām. Kā jūs redzat savu profesionālo izaugsmi nākotnē?
Līdz studiju beigšanai ir palicis nedaudz. Domāju, ka pēc studiju beigšanas es varētu turpināt studijas. Šī profesija prasa nepārtrauktu izglītošanos un attīstību, lai kļūtu par izcilu sava jomas speciālistu.
Kāds būtu Jūsu vēstījums tiem, kuri plāno uzsākt studijas?
Tiem, kas studē un tiem, kas domā uzsākt studijas, iesaku nebaidīties un darīt. Dodieties pretī saviem sapņiem! Tikai darot var sasniegt virsotnes! Par sevi varu teikt, ka, nenobīstoties un darot, esmu atradusi savu īsto vietu.
Vita, sarunas noslēgumā, lūdzu pastāstiet vairāk par iepriekš minētajām īpašajām ikru pankūkām!
Mans vīrs mācījās toreizējā Madonas rajona Ošupes pamatskolā, kas atradās Rupsalā, un ikru pankūkas esot pasniegtas skolēniem pusdienās. Redz, cik bagāta bijusi skola, jo bērnus baroja ar ikru pankūkām! (smejas). Vīrs uzlaboja recepti un labprāt ar to dalās: ikriem izvēlas tikai plēsīgo zivju ikrus, piemēram, asara, līdakas vai zandarta. Ikrus attīra no plēvītēm tā, lai paliek tīra masa. Klāt pievieno nedaudz sasmalcinātus ķiplokus, sāli, garšvielas, nedaudz miltus, rīvmaizi. Vīrs parasti visas sastāvdaļas liek “uz aci”. Tad masu kārtīgi samaisa un uzkarsētā pannā ar karoti liek nelielas pankūciņas. Cep no abām pusēm zeltaini brūnas. Mūsu ģimenē tās ir iecienītas ar krējuma-zaļumu mērcīti vai tomātu mērci. Lai labi garšo!
Madonas filiāles vārdā, pateicos Jums, Vita, par pieredzes stāstu un īpašo recepti! Lai izglītības ceļš turpinās! Ne asakas!
Lasītāj, iedvesmojies no citiem stāstiem sadaļā Studentu un absolventu stāsti
 Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes īsā cikla profesionālās augstākās izglītības studiju programmas “Pirmsskolas skolotājs” Madonas filiāles 2. kursa studente un Jaungulbenes pirmsskolas izglītības iestādes (PII) “Pienenīte” skolotāja. Pirms pedagoģijas studijām Vita strādāja par manikīra un pedikīra speciālisti, un, var teikt, ka būt par skolotāju, ir viņas uzdrīkstēšanās rezultāts. Par savu izvēli kļūt par pirmsskolas skolotāju un par to, kā apvienot studijas, darbu un ģimenes dzīvi, studente un skolotāja stāsta tālāk. Un vēl – Vita dalās ar interesantu recepti! Ielūkojies!){kind=link}