Basketbola kluba “Gulbenes Buki” treneris un basketbolists Raimonds Gabrāns: Ar apņēmību un mērķtiecību viss ir izdarāms!

Ar basketbolu sāku nodarboties jau no 6 gadu vecuma, jo vecākie brāļi jau sportoja Gulbenes Bērnu un jaunatnes sporta skolā. Gāju uz viņu spēlēm un basketbols man iepatikās jau no sākuma. Pats spēlēju profesionāli līdz 35 gadu slieksnim un gribēju palikt basketbolā, līdz ar to sāku strādāt Gulbenes novada Bērnu un jaunatnes sporta skolā par basketbola treneri, kā arī sāku trenēt basketbolistus klubā “Gulbenes Buki”.

Mana kā basketbolista karjera ir veidojusies, spēlējot kā saspēles vadītājam vairākos basketbola klubos Latvijā un ārvalstīs, sākotnēji Gulbenes Bukos, pēc tam – basketbola klubā “Ventspils”, tad – Grieķijas klubos “Aigaleo B. C.” Atēnās un “OFI Crete” Krētā, basketbola klubā “Valmiera”, “Apollon Limassol” Kirpā, “Umana Reyer Venezia” Itālijā, “Froya” Norvērģijas pilsētā Bergenā, un, atgriežoties Latvijā, basketbola klubā “Liepāja” un vēlreiz basketbola klubos “Valmiera” un “Gulbenes Buki”.

2001. un 2002. gadā, esot Gulbenes “Buki” sastāvā, Draudzības spēļu turnejās spēlējām arī pret ASV koledžu komandām – katru gadu divas nedēļas, pa 7–8 spēlēm.

Īpaši vēlos izcelt 2016. gadu, kas bija Latvijas Basketbola līgas 25. sezona, tad, spēlējot “Valmiera/ORDO” sastāvā, komanda izcīnīja vēsturisku uzvaru – pirmo Latvijas čempionu titulu basketbola kluba vēsturē.

 Nu jau trīs gadus Gulbenes novada Bērnu un jaunatnes sporta skolā trenēju jaunos “Buku” basketbolistus. Katru gadu tiek veidotas bērnu grupas, un man kā trenerim ir jādodas uz vietējām skolām pārliecināt bērnus nodarboties ar basketbolu. Skolās notiek arī Ēnu dienas pasākumi, kad stāstu skolēniem par to, kas ir basketbols, kā kļūt par basketbolistu un kāda ir basketbolista ikdiena.

Godīgi sakot esmu īsts sporta fans, lasu ziņās jaunākās aktualitātes gandrīz par visiem sporta veidiem, skatos daudz basketbolu un futbolu. Patīk paskriet krosiņus, uzspēlēt vasarā futbolu, peldēt. No sporta atpūšoties, dažreiz noskatos kādu filmu, bet tā, visa dzīve paiet sportā!

Studijām Latvijas Universitātes Madonas filiālē mani pamudināja tas, ka, sākot strādāt sporta skolā par treneri, man bija nepieciešama noteiktā izglītība un kvalifikācija – sporta treneris –, kā arī tas, ka daudzus gadus, esot tieši basketbolā, gribēju iegūt jaunas zināšanas dažādos priekšmetos, ko sniedz šī studiju programma.

Iepriekš studēju un ieguvu augstāko izglītību komercdarbības un uzņēmuma vadības studiju porgrammā, bet, izvēloties kļūt par treneri, man bija nepieciešama tieši sporta trenera profesijas apguve.

Personīgi painteresējos par iespējām studēt Madonā un uzreiz sapratu, ka tā būs pareizā izvēle. Studijas tika plānotas sestdienās, kas mani apmierināja, kā arī studiju vieta Madonā bija tuvu Gulbenei, kas atviegloja nokļūšanu un ietaupīja resursus. Šaubas neradās ne mirkli, protams, skola un mājasdarbi paņēma brīvo laiku, bet es to pieņēmu un turpināju virzīties uz priekšu studijās. Zināju, ka viegli nebūs, bet ar apņēmību un mērķtiecību viss ir izdarāms!

Daudzus gadus sarunu līmenī izskanēja informācija, ka sporta trenera C kategorijas sertifikāts par apgūtu profesionālās pilnveides izglītības programmu varētu būt par maz, lai strādātu par treneri, tāpēc nolēmu negaidīt, ja tā notiks, un nodrošināties uz priekšu, studējot un iegūstot 1. līmeņa profesionālo augstāko izglītību “Sporta treneris” un kvalifikāciju “Basketbola treneris”.

Esmu studējis divus gadus un trīs mēnešus, un man nesagādāja grūtības sestdienās būt studijās, jo pēc darba nedēļas, sestdienās, bija citas domas un sarunas, var teikt cita sfēra. Turklāt, vēl jau palika svētdiena, kad varēja no visa atpūsties.

Dažkārt lekcijas notiek attālināti, tāpēc izpaliek braukšanas laiks, arī finansiāli ir izdevīgāk. Vēl jāpiemin, ka lekcijas var klausīties arī ērti iekārtojies savā istabā. Bet attālinātajās studijās pietrūkst kopības sajūtas ar pasniedzēju un kolēģiem, viedokļu apmaiņa, jo attālināti tomēr sanāk izteikties pa vienam.

Man patika praktiskās nodarbības, kas notika gan Madonas Sporta centrā un āra stadionā, gan Rīgā, Rimi Olipmiskajā centrā, jo tad sapulcējāmies visu LU filiāļu studenti kopā, pasniedzējs pastāstīja un arī parādīja ar piemēriem noteiktās kustības un veicamos uzdevumus, kā arī laboja kļūdas, ja tādas bija.

Pašlaik es koncentrējos uz prakses atskaites par treniņa nodarbību modelēšanu un vadīšanu dažādās vecuma un dzimuma grupās un trenera darba asistēšanu, un noslēguma darba pētījuma – kvalifikācijas darba izstrādāšanu. Esmu sporta skolā ar treneriem izrunājis dažus pētījuma virzienus un nianses, kas varētu interesēt arī citus basketbola trenerus. Cerams, viss izdosies, un varēšu padalīties ar pētījuma rezultātiem ar citiem treneriem, un viņi iegūs kaut ko jaunu arī sev.

Studiju laikā ir iegūtas jaunas zināšanas dažādos studiju kursos, ir veikti daudzi pētniecības darbi, ir izveidojušās draudzīgas attiecības ar studiju biedriem, kuriem jāsaka paldies par sūtītajiem studiju materiāliem un norādēm, kur un ko meklēt studiju vajadzībām. Paldies arī jāsaka pasniedzējiem, kuri bija pretīmnākoši, ja bija kas neskaidrs, vai kāds darbs iekavēts. Atmiņā palikušas praktiskās nodarbības pie docētāja un basketbola trenera Agra Galvanovska, kuru uzskatu par augstas klases speciālistu un šīs studiju programmas direktora Riharda Parandjuka, pie kuriem lekcijas bija gan interesantas, gan arī sportiskā garā aizvadītas, ar sacensības piegaršu, jo man patīk sacensties. Atskatoties uz studiju laiku, atceros, ka ir nācies rakstīt mājasdarbu līdz pat sešiem rītā, tad stundu pagulēt un tālāk būt attālinātajā lekcijā, kurā bija jāprezentē mājasdarbs. Kā pēc labi padarīta darba domāju, ka noteikti būs jāsarīko kursa izlaiduma ballīte!

Galvenais ir uzdrīkstēties un uzsākt studijas, iegūt jaunas zināšanas, jaunus draugus un paziņas. Pasniedzēji ir savas jomas profesionāļi un, tiešām, saprotoši, ja jums ir pienākumi darbā vai ģimenē. Viss ir izdarāms, tik uz priekšu un līdz galam!

Raimond, pateicamies par stāstījumu! Lai panākumi turpmākajā profesionālajā jomā!