Akadēmiskais centrs
Uz studijām Madonas filiālē mani pamudināja mana mamma, kura jau 37 gadus ir pirmsskolas skolotāja Lubānā. Bērnībā pēc skolas gāju tikai uz bērnudārzu pie mammas, jo man patika tā bērnudārza grupiņas dzīves atmosfēra, man tā, patiešām, ir īpaša sajūta! Kā saka, laikam jau gēnos iedzimis.
Pēc vidusskolas, kad es biju savas profesijas meklējumos, mamma teica: “Ja nezini, kur iet, ej par pirmsskolas skolotāju.” Reizēm dzīvē sanāk, kā sanāk, uz pirmsskolas pedagogiem neaizgāju, izvēlējos citu profesiju, kas nebija diez ko saistoša, pastrādāju arī ārzemēs un visbeidzot, atbraucot atpakaļ, savējiem teicu, ka mācīšos pedagoģiju. Tāds bija mans lēmums. Un kaut kā, pavisam negaidot, ieraudzīju informāciju, ka šo profesiju varu apgūt tepat, Madonā. Kādi tam bija bonusi? Mācības sestdienās un tepat, 42 kilometrus no mājām. Kur vēl lieliskāk! Septembrī uzsāku studijas, tajā brīdī gaidīju savu dēliņu, novembrī dēliņš piedzima, pēc tam braucām abi kopā uz Madonu. Tiesa gan, lekciju laikā viņu auklēja ome vai krustmāte, bet viņš manā studiju procesā arī bija klātesošs. Paldies manai mammai, kura mani iedvesmoja uz idejām studiju darbiem, auklēja manu dēliņu, kamēr biju studijās. Šis atbalsts ir vārdos neizsakāms un nenovērtējams!
Studijas man ļoti patika, ja citas meitenes man kā kursa vecākajai satraukušās zvanīja un teica: “Klausies, Linda, es nesaprotu kā lai tieku ar to mājasdarbu galā!” Tad manī bija tāds pilnīgs miers, jo es jau zināju, ka to darbu uzrakstīšu, šīs studijas man, tiešām, padevās ļoti viegli. Protams, palīdzēju meitenēm ar padomu, lai arī viņas uztver domu. Manuprāt, pirmsskolas pedagogā ir jāmīt radošumam, jo bez tā, diemžēl strādāt nevar. Jā, bija arī brīdis, kas pienāk katram studentam – kvalifikācijas darba rakstīšana, kad domā – vai man to vajag. Bet tad jau – ar savu divgadnieku klēpī – mēs arī šo darbu uzrakstījām, tas deva lielu gandarījuma sajūtu.
Kad turēju savās rokās cietos vākus ar uzrakstu – kvalifikācijas darbs, lepnums pašai par sevi jau arī bija! Tomēr, beidzoties studijām, pietrūka tās mūsu mazās sestdienas tradīcijas – kopā ar abām Elīnām, Aiviju un Mārīti doties uz Madonas Šlāgeri pusdienās! Šlāgera Haralds jau bija iegaumējis, ko kura meitene pasūtīs, kurai pietiks ar vienkārši lociņiem, kurai tos vajadzēs dubultā. Kāds varbūt to nesapratīs, bet domāju, ka meitenes gan un atcerēsies mūsu kopā pavadīto laiku!
Par studijām sestdienās – tas nav nekāds šķērslis. Tā kā studiju laikā biju bērna kopšanas atvaļinājumā, man sestdienas bija īpašas dienas, kad varēju iziet cilvēkos, iegūt zināšanas, iepazīt jaunus cilvēkus. Manuprāt, mēs reizēm nenovērtējam tās iespējas, kas mums ir tepat blakus. Un, ja iespējams apvienot pamatdarbu ar studijām sestdienās, tad kāpēc gan nē? Arī šobrīd es studēju, gan piektdienu vakaros, gan sestdienās. Manas studijas notiek attālināti, bet tas arī ir ieguvums, ka vari studēt, atrodoties mājās, tiesa gan, man pietrūkst tā studiju procesa klātbūtnes, kad satiec kursabiedrus, apmainies viedokļiem un idejām.
Par vēl vienu pozitīvu ieguvumu no studiju laika es varu teikt, ka satiku tur savu bērnudārza draudzeni Elīnu. Bija pagājuši 22 gadi, kā viņa no Lubānas bija ar mammu devusies citur. Iepazīstoties tuvāk, viena otrai par sevi stāstījām un Elīna man saka: “Bet, klausies, man taču mamma Lubānā dzīvo,” tā vārds pa vārdam, bet domas līdz bērnudārzam mums neatraisījās. Atbraucu mājās, stāstu mammai, un viņa jautā: “Tā Elīna, ar kuru Tu vienā grupiņā gāji?” Atradām arī bildi, jā, patiešām! Tikai es visu laiku biju domājusi, ka tā ir pavisam cita meitene. Prieks, ka mums šī draudzība izveidojās studiju laikā. Un sanāca, ka es studijas iesāku, gaidot savu Jēkabu, Elīna studijas beidza ar savu mazo Emīliju uz rokām. Paldies arī manām kursa meitenēm – Elīnai Z., Aivijai, Mārītei, Ingai, Elīnai B., Samantai, Sabīnei un Janai – par kopā būšanas laiku un to mazo pārsteigumu izlaiduma dienā no Jums visām kā pateicību par manu darīto darbu kā kursa vecākajai.
Diemžēl šobrīd ir sanācis, ka es nestrādāju pirmsskolā. Šī gada sākumā vēl strādāju nodibinājumā “Grašu bērnu ciemats”, kur arī guvu pozitīvu pieredzi darbā ar visu vecumu bērniem. Laiks, kur savas darba gaitas pavadīju Grašu ciematā man ir atmiņā ar pozitīvām un siltām emocijām, jo man ļoti patīk darbs ar bērniem. Arī nodibinājuma vadība, kolēģi ir ļoti jauki, vienmēr viens otru atbalsta un ir saprotoši. Vēlos teikt paldies vadītājai Sandrai, ka deva man iespēju tur būt un iegūt pieredzi darbā ar šiem bērniem. Šobrīd manas darba gaitas ir aizvedušas mani uz Madonas novada Sociālo dienestu, tas nav darbs ar bērniem, bet man patīk mans darbs, priecājos būt te un gūt cita veida pieredzi un jaunas zināšanas.
Brīvajā laikā man patīk cept kūkas un dažādus gardumus saviem mīļajiem. Patīk vienkārši būt kopā ar savu ģimeni, jo laiks, ko pavadu kopā ar saviem pašiem tuvākajiem cilvēkiem –dēliņu, vecākiem un brāļiem ir vārdos neizsakāms. Mamma tajos brīžos vienmēr ir laimīga un saka: “Visi ir mājās,” bet tā, patiešām ir, lielākas laimes uz pasaules, kā visiem būt kopā, nemaz nav!
Topošajiem studentiem es vēlos ieteikt, ka es šo laiku atceros kā ļoti vērtīgu un pat, ja liekas, ka vairs nevari, sapurinies un ej uz mērķi! Tad, kad sēdēju LU Lielajā aulā ar mantiju un cepuri galvā, kad rokās saņēmu savu diplomu, tad tā sajūta ir neaprakstāma! Izmantojiet visas iespējas un studējiet tuvāk mājām – LU filiālē Madonā! Lai katram ik dienu ir gandarījums par paveikto un iedvesma jauniem sasniegumiem!
Paldies arī, Lolita, Tev, ka stiprini Madonas filiāli un ieguldi savu enerģiju un darbu tās attīstībā. Varbūt mēs reizēm bijām kūtras uz Tavām piedāvātajām aktivitātēm, bet ļoti novērtējam Tavu ieguldījumu un atbalstu, ko mums sniedzi studiju procesā!
P.S. Savas domas par studijām bakalaura programmā pedagoģijā es joprojām neesmu atmetusi! Varbūt arī es vēl reizi būšu students Madonas filiālē!
Paldies, Linda, par dalīšanos ar pieredzes un atmiņu stāstu un par labajiem vārdiem! Novēlam veiksmi turpmākajā karjeras izaugsmē un būsim priecīgi atkal satikt studijās Madonas filiālē! LU Madonas filiāle.
