Akadēmiskais centrs
Uzsākot savu stāstījumu par izvēli un motivāciju studēt Latvijas Universitātes Madonas filiālē studiju programmā ”Pirmsskolas izglītības skolotājs”, varu teikt, ka šis stāsts jau sākās agrā bērnībā, kad, būdama maza meitene, sapņoju, ka izaugusi, kļūšu par skolotāju un strādāšu ar bērniem. Bieži iztēlojos, kā es mācu bērnus, arī skola tika spēlēta katru dienu, un man pat viens skolnieks bija, tas bija brālis.
Gadi gāja, parādījās citas intereses, vēlmes, pamainījās dzīves apstākļi, vide, kļuvu mamma diviem dēliem Raivim un Tomasam, un mans sapnis palika kaut kur tālu, otrajā plānā.
Dēli paaugās, abi sāka spēlēt futbolu, bieži ar viņiem kopā biju treniņu procesā, līdzi sacensībās un tad, vienā skaistā dienā, pieķēru sevi pie domas, ka arī vēlos kļūt pat futbola treneri. Šī doma drīz tika arī realizēta – mācījos Latvijas Futbola federācijas rīkotajos kursos un ieguvu futbola trenera licenci. Sēlijas Sporta skolas direktors Jānis Osis piedāvāja man darbu – strādāt skolā ar sākuma sagatavošanas grupu, pirmsskolas vecuma bērniem. Bet, lai strādātu ar bērniem, man vajadzēja vēl atbilstošu izglītību pedagoģijā. Sāku meklēt iespējas, kur varu studēt, un tuvākā augstākās izglītības iegūšanas vieta bija Latvijas Universitātes Madonas filiāle. Sazvanījos ar filiāles vadītāju Lolitu, kura man piedāvāja studēt kādā no filiālē realizētajām studiju porgrammām: “Sporta treneris” vai “Pirmsskolas izglītības skolotājs”. Izdzirdot vārdu “skolotājs”, pēkšņi atcerējos savu sapni – mācīt bērnus. Šaubu vairs nebija, un tā es studiju programmu biju izvēlējusies!
Tagad atceroties, šķiet, ka studiju laiks pagāja ātri un interesanti, kaut tobrīd tā nelikās. Bija agrie sestdienas rīti, kad jāceļas un jābrauc no Viesītes uz Madonu, tad atpakaļceļš, tad arī jāmācās mājās uzdotais, paralēli – abi dēli skolnieki, tur arī reizēm vajadzēja palīdzību, vēl darbs, tajā brīdī likās nu, kad tas viss beigsies?... Bet beidzās un diploms rokās!
Kursā mēs bijām daudz, pāri 40 studentēm, bet sadzīvojām labi, bijām saliedēts kurss, draudzīgs, izpalīdzīgs. Lielākā daļa kursa meiteņu jau strādāja pirmsskolas izglītības iestādēs, viņām bija lielāka pieredze un zināšanas. Man tādas pieredzes nebija, tāpēc varēju mācīties un gūt zināšanas no pasniedzējiem un kursa biedrenēm.
Daudz tika uzdoti grupu darbi, jāsaka paldies meitenēm – Jeļenai, Agnesei, Ilzei, Ingūnai, Ivetai –, es no jums daudz ieguvu! Daudz – ar labiem padomiem, idejām, savām zināšanām – studiju laikā man palīdzēja Viesītes pirmsskolas izglītības iestādes (PII) “Zīlīte” skolotāja Sanita. Paldies skolotājai! Un arī liels paldies LU Madonas filiāles vadītājai Lolitai, viņa mums bija kā otra mamma, kad vajadzēja bija stingrāka un prasīgāka, bet nekad neatteica palīdzību, vienmēr uzklausīja, paslavēja.
Darbs ar pirmsskolas vecuma bērniem man ļoti patīk, jo viņi ir tādi, kādi ir, īsti un patiesi. Jau ceturto gadu strādāju Sēlijas Sporta skolā par futbola treneri, daudz strādāju ar mazajiem futbolistiem, pirmsskolas vecuma bērniem, kurus iedrošinu, mācu pirmos soļus futbolā. Vienreiz nedēļā strādāju arī PII “Zīlīte” projekta ietvaros ar visa vecuma grupu bērniem, vadu fiziskās aktivitātes. Kā arī esmu sporta darba organizators Jēkabpils Sporta centrā.
Nedomāju, ka pie iegūtās izglītības es apstāšos, ir doma turpināt izglītoties un gūt jaunas zināšanas, bet tas lai pagaidām paliek zināms tikai man.
Pašlaik vecākais dēls Raivis studē LU Madonas filiālē studiju programmā “Sporta treneris”, tāpēc, cik varu, tik atbalstu arī viņu, gan ar zināšanām, gan ar padomu. Jo atbalsts no tuviem cilvēkiem ir ļoti svarīgs, studējot es to jutu no saviem dēliem Raivja un Tomasa, un viņi man bija pats lielākais atbalsts un motivācija, kas man neļāva padoties un apstāties pie grūtībām, bet turpināt un pabeigt iesākto.
Abi dēli, paralēli mācībām, sporto, piedalās sacensībās, abi dejo tautiskajās dejās: Raivis – Jēkabpils, bet Tomass – Viesītes kolektīvā.
Pati trenējos un spēlēju mamanet. Šo komandu sporta veidu vien nesen sāka spēlēt arī Latvijā, to spēlē mammas ar devīzi: “Mammas arī var!” Tāpēc dēli atbalsta mammu sacensībās kā skatītāji un līdzjutēji, un es atbalstu viņus spēlēs un deju koncertos.
Bet reizēs, kad visi trīs esam kopā, tad cenšamies aizbraukt tepat, Latvijā, un apskatīt kādu skaistu vietu, it sevišķi mums patīk pilis un muižas, to vēsture. Tas arī ir viens no maniem vaļaspriekiem. Vēl man patīk māksla, zīmēt pašai, sēņot, ogot, dejas, lasīt, psiholoģija, medicīna, bet galvenais, lai katrs vaļasprieks sniedz pozitīvas emocijas.
Esošajiem un topošajiem filiāles studentiem gribu novēlēt izturību, nekad nepadoties pie pirmajām grūtībām un neveiksmēm, jo, tās pārvarot, mēs kļūstam stiprāki. Un pats galvenais – nekad nepārstāt sapņot! Ja kāds sapnis arī nepiepildās uzreiz, tas nenozīmē ka tas nepiepildīsies nekad, jo, lai tas piepildītos, tam ir vajadzīgs savs laiks!
Valsts svētkos novēlu, lai katrs notic sev, dod ticību citiem, un visi kopā mēs veidotu gaišāku nākotni!
