LU Madonas filiāles students, futbola treneris Raivis Stumbiņš: Studijās esmu sapratis – trenerim zināšanu nevar būt par daudz

Es jau no bērnības ļoti mīlu futbolu. Futbols līdz pat šim brīdim ir liela daļa no manas dzīves. Tas ir tā kā dzīvesveids. Esmu piedzīvojis ļoti daudz emociju saistībā ar futbolu – gan pozitīvas, gan arī ne tik pozitīvas, bet tās nelīdzinās nevienām citām, ko esmu izjutis. Tāpēc pēc vidusskolas vēlējos turpināt mācīties un darīt to, kas man dzīvē vislabāk padodas. Mamma mani pamudināja izvēlēties studijas LU Madonas filiālē, jo tajā laikā viņa pati tur studēja pedagoģiju. Viņa ieteica, ka tieši šis varētu būt vislabākais un ērtākais variants no visiem, un, iepazīstoties ar informāciju par filiāli, arī pats sapratu, ka tas man būs labākais variants un, laikam ejot, par to pārliecinos un pārliecinos joprojām.

Studiju sākumā bija neliels uztraukums par to, kā viss ievirzīsies, bet tas bija patīkams uztraukums. Manuprāt, tas ir tikai normāli, ka, verot jaunas durvis savā dzīvē, ir kaut kāds neliels uztraukums un neziņa, kur tas tevi novedīs, bet kopumā lielu pārdzīvojumu nebija. Runājot par grūtībām, es teiktu, ka man tādu atmiņā nav, ar visu esmu ticis galā labi, un tas tikai mani priecē, ka viss rit pozitīvi. Arī doma – visu mest pie malas – man studiju laikā nav bijusi, jo es zinu, kāpēc es šeit esmu, un man ir mērķis, uz kuru es eju un kuru vēlos piepildīt. Ja ir kāds grūtāks uzdevums, kas kādā studiju kursā jāveic, tas viss pieder pie lietas, cenšos saglabāt sevī pozitīvas emocijas un vienmēr atgādinu sev, kāpēc esmu šeit, un, ka to daru, lai sasniegtu savu mērķi.

Bērnībā visiem teicu, ja man pašam nesanāks profesionālā futbolista karjera, es centīšos izdarīt visu, kas manos spēkos, lai palīdzētu šo mērķi sasniegt citiem, protams, visiem nesanāks palīdzēt sasniegt šo mērķi, jo tāda diemžēl ir realitāte, bet, ja kādam tomēr izdosies – tas būs lieliski un varēšu būt gandarīts par to – uz to ļoti ceru. Tāpat mani arī iedvesmoja mani treneri, kuri mani trenēja bērnībā un kuriem esmu ļoti pateicīgs. Kurš vairāk, kurš mazāk, bet visi ir palikuši manā atmiņa, jo daudz ko devuši man kā futbolistam, kā personībai, kura esmu tagad. Tas viņiem ir bijis milzīgs darbs un rūpes, tāpēc ļoti to novērtēju. Un, protams, būtu ļoti patīkami, ja arī es kādam bērnam būšu kā piemērs vai cilvēks, kurš daudz devis kā futbolistam un personībai.

Tas, ka lekcijas bija sestdienās agri no rīta man neradīja problēmas, varbūt tāpēc ka Covid-19 epidēmijas dēļ pārāk daudz nesanāca braukt uz Madonu mācīties klātienē, lielākā daļa lekciju ir notikušas attālināti, esmu mācījies mājās. Tas ir ērti, ka lekcijas notiek sestdienās, un nav problēmu darbu savienot ar mācībām. Jā, vienu reizi mēnesī – ceturtdienās – mums ir praktiskās nodarbības klātienē Rīgā, bet viena diena mēnesī nav tik traki, tāpēc tādā ziņā viss ir ērti un salīdzinoši komfortabli.

Pozitīvie ieguvumi no studijām, protams, ir zināšanas no pieredzējušiem speciālistiem, kuras noteikti palīdzēs man tālākajā trenera darbā. Pirms mācībām daudzas lietas nelikās tik svarīgas trenera darbā, bet esmu pārsteigts par to, cik lietas, kuras no sākuma neliekas vispār tik svarīgas, var palīdzēt trenerim viņa darbā, un cik tās ir svarīgas, lai pilnveidotos kā speciālists. Trenerim zināšanu nevar būt par daudz, un to šajās studijās esmu sapratis. Vienmēr ir vieta jaunām zināšanām. Esmu iepazinies arī ar jauniem cilvēkiem, saviem topošajiem kolēģiem, no kuriem arī var uzzināt  ko jaunu un kuri arī mani pilnveido. Jaunus kontaktus un iepazīšanos vienmēr vērtēju ļoti pozitīvi.

Futbolam no savas dzīves esmu veltījis 14 gadus, nodarbojos ar futbolu jau no sešu gadu vecuma un turpinu spēlēt aktīvi amatieru turnīros līdz pat šim brīdim. Drīz būs jau divi mēneši kā oficiāli strādāju Sēlijas Sporta skolā, trenēju mazos ķiparus, kuriem šis ir pirmais gads futbola nodarbībās, viņiem ir seši gadi, gluži tāpat kā man, kad sāku nodarboties ar futbolu. Es arī trenēju mazliet vecākus puišus, 9–10 gadi. Šobrīd aktīvi esmu sācis trenera gaitas un koncentrējos uz šo darbu.

Līdz nākamā gada beigām mans uzdevums ir pabeigt šīs studijas un iegūt sporta trenera izglītību, tālāk plānoju neapstāties un turpināt pilnveidoties un mācīties, iegūt vēl vairāk zināšanu.

No studijām man atmiņā man ir palicis viens smieklīgs atgadījums. Mums bija praktiskā nodarbība Rīgā. Nodarbība bija paredzēta uz laukuma, es paliku ģērbtuvēs pēdējais, kā man likās, un, ejot ārā, aizslēdzu durvis. Pagāja kāds laiks, un mēs centāmies saprast, kur palicis mūsu nodarbības vadītājs, izrādījās, ka viņš bija palicis ģērbtuvēs, un es biju viņu ieslēdzis, to nemaz negribot!

Ar vienu studiju biedru mēs spēlējam arī vienā futbola komandā, tāpēc patīkami, ka komandas biedri arī cenšas iegūt jaunas zināšanas. Sporta svētku turnīros un vispār turnīros reizēm sanāk spēlēt futbolu vienam pret otru, kas ir ļoti forši un uzdzen vēl papildu azartiņu nepiekāpties otra komandai.

Sports ir arī mans vaļasprieks, vēl patīk laika pavadīšana pie dabas un makšķerēšana, patīk atpūsties pie dabas un paķert kādu zivi, jo tā es restartējos, restartēju savas emocijas, un man tas ir ļoti svarīgi, lai ar pozitīvām emocijām varētu mācīties, apgūt ko jaunu, strādāt. Ja jūtos ne pārāk labi, tad daba un makšķerēšana man vienmēr palīdz, palīdz sakārtot savas domas.

Es esošajiem un topošajiem studentiem gribētu novēlēt pozitīvas emocijas studijās, baudīt mācības, lai atmiņā šis dzīves periods paliktu ar pozitīvu un patīkamu noskaņu, apgūt jaunas zināšanas, jo ticiet man, tās jūsu dzīvē noderēs, kuras vairāk, kuras mazāk, bet pienāks kāds brīdis, kur apgūtas zināšanas noderēs, vēl – iepazīties ar jauniem cilvēkiem un atrast jaunus draugus, paziņas, pildīt visus darbus laikā, lai paši sev neradītu liekas problēmas. Un, ja kādā brīdī studiju perioda laikā paliek grūti un gribas visam atmest ar roku, tas ir tikai normāli, jebkurā dzīves posmā un jomā, katram no mums ir tādi brīži un katram no mums var gadīties, bet neaizmirstiet, kāpēc jūs izvēlējāties šo ceļu Madonas filiālē, jo katram no jums, es esmu drošs, ir savi mērķi un iemesli, kāpēc esat tieši šeit.

Pārvarētās grūtības padara mūs tikai stiprākus kā personības un, izmantojot šo personīgo pieredzi, jūs katrs, kad strādāsiet ar saviem audzēkņiem un komandām, varēsiet mācīt viņiem, cik svarīgi ir nepadoties un iet uz savu mērķi, lai cik grūti arī būtu, jo tikai tā izaug uzvarētāji sportā un dzīvē.

Paldies, Raivi, par dalīšanos ar savu pieredzi. Novēlam pozitīvu attieksmi, izturību un veiksmi arī turpmākajās studijās un izaugsmi profesionālajā karjerā. Nekad nepadoties!