Akadēmiskais centrs
Ja man kāds bērnībā teiktu, ka būšu pedagogs, tad par to nebūtu pārsteigta, taču nekad nebūtu domājusi, ka būšu tieši pirmsskolas skolotāja. Šķiet, šis darbs apvieno visas manas stiprās puses, kā arī vienlaikus māca būt tolerantai un iecietīgai pret visu, ko dzīve man sniedz. Bērnībā mani sapņi bija neizmērojami, vēlējos būt friziere, aktrise, telpu dizainere, skolotāja, rakstniece un psiholoģe. Jāatzīst, ka gandrīz visas šīs profesijas esmu apvienojusi kā pirmsskolas skolotāja. Kurš gan būtu domājis, ka vienā brīdī izteiksmīgi atdarināšu dzīvnieku balsis, taču jau citā veidošu matu sakārtojumu vai uzklausīšu bērnu pārdzīvojumus, savukārt pusdienu pauzē dekorēšu grupu, radot mājīgu un skaistu vidi.
Studijas Madonas filiālē izvēlējos, jo tā bija iespēja studēt tuvāk mājām. Tas man bija svarīgi, jo iepriekšējā gadā studēju augstskolā Valmierā, kurā nejutos emocionāli droši, jo biju prom no ģimenes un mājām. Ironiski, ka, studējot Madonā tikai dažus mēnešus, pirmā semestra otrajā pusē kopā ar savu dzīvesbiedru pārcēlāmies uz pastāvīgu dzīvi Valmierā. Vienmēr esmu jutusi, ka šajā pilsētā man ir jābūt. Atzīšu, ka būt pirmsskolas skolotājai nebija mans sapnis, iepriekš nebiju par to domājusi kā par savu profesiju, taču priecājos, ka dzīve piedāvāja tieši šo iespēju. Studēt šo kvalifikāciju gāju ar mērķi, ka vēlāk varēšu turpināt studijas par skolotāju-logopēdu, jo necerēju, ka pirmsskola mani tā aizraus.
Šie divi studiju gadi paskrēja nemanot, jo gandrīz viss studiju process norisinājās attālināti, pandēmija liedza satikties ar citām kursa biedrēm un pasniedzējiem. Manuprāt, attālinātajām studijām bija vairāk plusu nekā mīnusu. Lieliski iemācījos menedžēt savu laiku un disciplinēju sevi. Reizēm šķita, ka sestdiena nav piemērotākā diena studijām, jo tas liedza pavadīt laiku ar ģimeni, kas man ir lielākā vērtība, taču tā ir lieliska iespēja paralēli studijām strādāt, tādējādi veicinot izpratni par lekcijās gūto informāciju.
Pirmsskolā strādāju nu jau gandrīz divus gadus. Šķiet, ka tas nav daudz, bet gūtā pieredze un zināšanas ir laikā neizmērojamas. Vislielākais izaicinājums, sākot pedagoga darbību, bija tas, ka ne tikai darba vieta bija pilnīgi sveša, bet arī pilsēta, cilvēki un viss tajā notiekošais. Atceros savas pirmās dienas, kurās biju apjukusi un nedaudz kautrīga, taču jau pirmās nedēļas otrajā pusē jutos kā mājās. Iepriekš man nebija gandrīz nekādas pieredzes ar bērniem, taču jau pirmajās dienās pamanīju to, ka ar viņiem lieliski atrodu kopīgu valodu un veiksmīgi sadarbojos.
Savu darbu pirmsskolā uzsāku kā skolotāja palīgs pirmos trīs mēnešus. Uzskatu, ka arī šī pieredze bija vērtīga, jo tā man deva ieskatu pedagoģiskajā darbībā no malas. Atminos, ka ar nepacietību gaidīju dienu, kad varēšu pildīt pedagoga pienākumus. Nemelošu, ka pirmais gads bija emocionāli smags, jo pandēmija lika par sevi manīt – dubultā slodze, zināšanu trūkums un neskaitāmie pienākumi ārpus darba nedeva iespēju ieelpot un noticēt sev. Bija dienas, kurās asaru bija vairāk kā smaidu, taču šobrīd varu apgalvot, ka “pēc negaisa vienmēr nāk saule”. Lai gan manā pedagoģiskajā pieredzē ir bijuši kāpumi un kritumi, vienmēr uz darbu esmu devusies ar smaidu. Saka, ka cilvēks ir laimīgs tad, ja darbs ir arī hobijs, ko varu attiecināt uz sevi – bērnu smaidi, prieks, novērojamā prasmju apgūšana, kā arī vecāku sirsnīgie paldies ir vislielākais atalgojums, ko jebkura profesija var sniegt.
Atminoties savas bērnudārza gaitas, vienmēr atmiņā paliks viena audzinātāja, kas bija kā balsts un radīja manī drošības un miera sajūtu. Viņa ir mans paraugs. Es vēlos būt tāds pedagogs, kuru bērni atceras ar siltumu pat pēc divdesmit vai trīsdesmit gadiem.
Ja man kāds vaicā, ko es daru ārpus darba, tad pasmaidu un saku – studēju. Šo divu gadu laikā brīvais laiks ir sarucis, kā arī pandēmija ietekmēja iespējas, kā pievērsties saviem hobijiem, taču varu teikt, ka esmu daudzpusīga. Esmu ļoti mainīga, vienu dienu varu gleznot, fotografēt, citā labprāt došos skriet, vēlāk lasīšu kādu romānu, kas liks aizmirst ikdienas stresu, taču vēl raksturīgāk man ir pavadīt laiku ar ģimeni – brīvdienās braukt pie vecākiem, sēdēt un vienkārši runāt par visu, kas silda vai nospiež sirdi.
Pirms diviem gadiem sev noteikti teiktu, ka es varēšu paveikt visu un vēl vairāk, jo studiju process nebūt nebija tas pats vieglākais, taču vienmēr sevi mierināju ar domu, ka, ja es esmu īstajā vietā, tad man izdosies paveikt jebkuru studiju vai darba pienākumu. Katrs studiju darbs sākumā izraisīja stresa vilni, taču vēlāk jau es iemācījos saglabāt iekšēju mieru un noticēt sev. Lai gan esmu tas students, kurš visu atstāj uz pēdējo brīdi, atklāju to, ka esmu perfekcioniste, jo vienmēr katrai detaļai bija jābūt atstrādātai līdz galam. Nenoliegšu, ka ar nepacietību gaidu, kad varēšu rokās turēt savu kvalifikācijas diplomu, lai varētu ievilkt dziļu elpu un mesties nākamajā piedzīvojumā. Neesmu droša, kur studēšu turpmāk, bet noteikti zinu, ka mana studiju pieredze vēl nav galā.
Arī šodien es sev un citiem studentiem novēlētu ticēt saviem spēkiem. Neticība un bailes ir bremzes, kuras spiežam tikai mēs paši. Reizēm ir jāpieņem lēmumi, kas neietilpst mūsu plānos, lai rezultāts būtu grandiozs.
